Viņa ir pretstats J. Jaunsudrabiņa nosauktajām fabrikas meitām: „Jā. Fabrikas meitas, tās ir pavisam sevišķa cilvēku suga. Viņas, jaunkundz, ceļas pulksten piecos no rīta un vakaros, no darba pārnākušas, vāra pašas sev pusdienu, jo īsajā pusdienas laikā viņām nav vaļas to darīt. Tad viņām jāpietiek ar gabalu maizes un ar aukstu kafiju, kuru viņas dzer no visas pudeles. Fabrikas meitu var pazīt uz ielas, kā istabā, jo katrai no viņām iet sava fabrikas smaka līdzi. Viņa ir, tā sakot, dzīva izkārtne savai fabrikai, kuru var lasīt nepratēji un pat akli. Puikas šķauda, kad viņiem garām iet tabakas fabrikas strādniece, un klakšķina mēli, kad nāk kāda ar bonbongu stipro smaržu, bet liec līkumu gumijas fabrikas meitai. Bez tam moraliskā ziņā fabrikas meita ļaužu acīs stāv daudz zemāk par kaut kuru vientuļa kunga istabas meitu. Kas tādu mērauklu ir pirmais pieņēmis, dievs to zina, bet liels muļķis tas bijis katrā ziņā.”
Savās vēstulēs Olga pierāda savu inteliģento dabu, ka arī jūtīgumu un diezgan bērnišķīgu mīlestību pret Jāni. Ka vērotāja viņa pavada Jāni visās viņa gaitās, apbrīno viņu, kļūst greizsirdīga un skumja. Savā pēdējā vēstulē Olga izsaka žēlumu un pārmetumu par Ievas nāvi, kā arī par to, ka Jānis neieradās uz viņas bērēm, jo tas bija viņas pēdējais lūgums. Galu galā Olga savu sapni ir izsapņojusi un no naivas meitenes izaugusi par sievieti.
…
