...Ēriha Kestnera satīriskas romāns par pēckara vāciešu tautu 30ajos gados ir vēl piesātinātāks ar šādām asprātībām. Taču šis darbs nav sausu morālistu izteikumu mēslaine. Filozofiskas asprātības, dzīves problēmu morāla analizēšana ik uz soļa mijas ar inteliģentiem vecpuišiem neraksturīgi biežu uzdzīvi. Smagi pūstos, un biezos cigarešu dūmos un, lēta liķiera pavadībā, tiek vadīts ik vakars(ar retiem izņēmumiem) ar vecākās profesijas pārstāvēm, pārspriežot nejēdzības un, savu inteliģento pievilcību nejūtot, flirtēts. Bieži vien Fabians komunicējas ar dažādiem citiem deklasētajiem elementiem, jo īstenībā visi šie cilvēki bija daudz patiesāki un interesanti šajā politisko nepatikšanu laikā nekā iekarsušie strīdnieki. Fabians šajos dzīves atstumtajos saskatīja sevi, ar savu dzīves veidu viņš nemanāmi gāja uz viņu dzīves veidu. Šim darbam nav pilnīgi nekāda nozīme saturam, tas tajā ir pilnīgi sekundāra lieta. Darbs parāda neizdevušos dzīvi, ģēnija problēmas. Romānā Kestners akcentē cilvēku sajūkošo dzīvi Berlīnes metropolē uz fašistiskās diktatūras sliekšņa. Pilsētas politisko pretinieku cīņas, plaukstošā nabadzība un proletāriešu nebeidzami uzbrukumi kapitālistiskajai iekārtai padara cilvēkus trakus. Neredzami sākas sajukums un egoistiska cīņa par izdzīvošanu. Darba galvenais varonis Fabians ir sīktirgoņu morālistiskais, vienīgais dēls, kurš, pametis dzimto pilsētu, devies darba meklējumu gaitās uz Berlīni. Tur viņš sastapis savu labāko draugu Stefanu Labudi, kurš Berlīnē raksta savu literāri zinātnisko darbu.…
