Vēsture
Vairāk par visu IX un X gs. Eiropā baidījās no skandināvu vikingiem, kuri ieradās savās garajās, ar pūķiem rotātajās laivās, lai dedzinātu un laupītu. XVII un XVIII gs. zviedru armijas pārsoļoja gandrīz visu kontinentu, laupīdamas, postīdamas un sakaudamas kārtējos pretiniekus. Taču XIX gs. zviedri mainījās: senāk Eiropa baidījās no viņu drosmes un nežēlības, turpretī tagad sāka apbrīnot viņu strādīgumu, krietnumu un spēju pārveidot nabadzīgu zemi pārticīgā valstī.
XIX gadsimta sākumā Zviedrija, tāpat kā kaimiņvalstis, izrādījās izteikti lauksaimnieciska valsts, bet tai bija no visām Ziemeļvalstīm stiprākā rūpnieciskās ražošanas tradīcija. Četri pieci procenti iedzīvotāju bija amatnieki, kas dzīvoja galvenokārt pilsētās. Lielpilsētās un zināmās nozarēs, piemēram, celtniecībā, uzņēmumi palielinājās un algotā darbaspēka apjoms pieauga. Mācekļiem un zeļļiem bija aizvien grūtāk kļūt par meistariem, un tādejādi šajā nozarē veidojās savs proletariāts. Strādnieku kustības pirmsākumi Zviedrijā un Dānijā meklējami tieši amatnieku vidū.
Kalnrūpniecība Zviedrijas industrializācijai nodrošināja savu virzienu. XIX gadsimtā varu joprojām turpināja iegūt Fālunā un sudrabu – Sālā, bet vissvarīgākās bija Bergslāgenas dzelzsrūdas raktuves.
…
