Politiskā situācija Eiropā trīsdesmito gadu beigās veidojās ļoti sarežģīta. Pēc tam, kad A.Hitlers 1935.gadā lauza Versaļas līgumu, rietumvalstu attieksme pret Vācijas pieaugošo agresīvo politiku nebija viennozīmīga. Šajā ziņā īpaši izcēlās Anglijas politiķi, kuri pieturējās pir samierināšanas politikas, ar to saprotot miera nodrošināšanu Eiropā, izpildot A.Hitlera „saprotamās drošības prasības”. Šie „samierinātāji” veidoja politiku, kas radīja mānīgu priekšstatu par A.Hitlera un Vācijas agresīvo nolūku apmēriem.
1938.gada 12.martā vācu karaspēks iebruka Austrijā, un pēc gada – 1939.gada 15.martā Vācija okupēja Čehiju, kuru piespieda noslēgt t.s. protektorāta līgumu, kas čehu teritorijas Bohēmiju un Morāviju pārvērta par vācu protektorātu. Tā paša gada 22.martā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai Mēmeles apgabalu.
Šāda notikumu attīstība uztrauca Padomju Savienību, un 1939.gada 28.martā PSRS ārlietu ministrs nāca klajā ar paziņojumu, ka Padomju Savienība nekad nepieļaus iespēju, ka kāda trešā valsts uz jebkādu vienošanos pamata likvidēs Igaunijas un Latvijas patstāvību. Šāds PSRS ārlietu ministra paziņojums bija domāts kā brīdinošs signāls Vācijai, ka Padomju Savienība vēlas saglabāt savas intereses Igaunijā un Latvijā.…
