Eksistenciālisms izveidojās 20.gs. sākumā, tomēr problēmas un jautājumi (brīvība, nāve, patiesība, dzīves jēga un mērķi, atbildība), ko eksistenciālisms apskata ir pastāvējuši jau daudzus gadu simtus iepriekš un pastāv vēl joprojām. Eksistences patiesā izpausme ir individuāla- katram sava, taču savos dziļākajos pamatos tā ir saistīta ar transcendento- pāri stāvošo, ārpus pieredzes esošo, kas var būt gan Dievs, gan Esamība, gan Visums. Eksistenciālismā ir uzsvērta katra cilvēka izvēles brīvība un atbildība. Cilvēks ir nolemts izvēlei. Lai kā arī gribētos , neviens nevar dzīvot otra vietā. Izvēle ir tikai mana, un nevienu citu tajā nevar vainot kā vienīgi sevi pašu. Protams, mūsdienu sabiedrībā šī patiesība ir aizmirsta, par nepadarīto vai ne tā izdarīto tiek vainoti visi citi, tikai ne es. Cilvēks ir principiāli nepabeigts, atvērts dažādām iespējām un attīstībai. Viņa eksistence ir atkarīga no tā, kā viņš īsteno savu dzīves projektu, vērsdams esībā neesību. Būtiska eksistences izpausmes forma ir brīvība, kas izpaužas kā cilvēka iespēja domāt un rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm neatkarīgi no spaidiem. Reizē ar izvēles brīvību eksistenciālisms rada atbildības nozīmi.
…
Aprakstīti Sartra darbi. Sarežģitā valodā. Izmantoti gan piemēri, gan citāti. Sartrs darbojies arī literatūras teorijā, viņam ir pētījumi par Bodlēru (1947) un Ženē (Jean Genet), bet ievērojamākais darbs saucas “Kas ir literatūra” (Qu’est ce que la littérature, 1947). No 1960. līdz 1971.gadam Sartrs strādā pie četrsējumu pētījuma par Flobēru “Ģimenes idiots” (L’idiot de la famille), kas paliek nepabeigts. Šajā sakarā Sartrs esot teicis: “Tas mani nedara gauži nelaimīgu, jo domāju, ka esmu pateicis vissvarīgākās lietas pirmajos trijos sējumos.”
