Laicīgās mūzikas žanri renesansē

Šansons – (franču – dziesma) 15 – 16.gs. franču daudzbalsīgā dziesma ar renesanses mūzikas tipiskajām iezīmēm: sižetu daudzveidība (no liriskām un pastorālām tēmām līdz heroiski himniskām), laicīgie teksti, saikne ar tautas mūzikas melodiku un deju ritmiku. Šā laikmeta šansonus raksturo izteiksmes vienkāršība, polifono paņēmienu izmantojums (vienlaikus ar četrbalsīgu akordu faktūru). Dažādi šo dziesmu apjomi – no vienkāršas miniatūras līdz izvērstai kora fantāzijai. 15 – 16.gs šansonam kā profesionālās mūzikas žanram pievērsās daudzi franču komponisti. Ievērojamākais šansonu autors – 16.gs.komponists Žanikēns (vairāk kā 200 šansoni). Franšu šansons bija ieguvis popularitāti gan savā dzimtenē, gan arī Itālijā, Nīderlandē u.c. Eiropas valstīs. 20 gs. dažas no seno franču šansonu īpatnībām savā daiļradē izmanto K. A. Debisī, A. Honegers, F. Pulenks u.c.
Balāde – (senfranču balāde – deju dziesma, itāļu ballata) – vokāli instrumentāls skaņdarbs ar liriski vēstošu, traģisku vai fantastisku muzikālās tēlainības raksturojumu. Sākotnēji romāņu tautu vienbalsīga deju dziesma. 12 – 13.gs. balāde bija plaši izplatīta trubadūru un truvēru vidē. Šāda balāde bija veidota strofiskā formā. Sākot ar 14.gs izplatījās četrbalsīgas balādes. Turklāt pirmo vai otro balsi nereti izpildīja dažādi mūzikas instrumenti. Polifoniski attīstītas balādes Francijā radīja Gijoms de Mašo. Sākotnēji Anglijā, vēlāk arī citās Rietumeiropas zemēs par balādi dēvēja liriski episku vai dramatiska rakstura dziesmu par tautas leģendu, teiku vai darbu ar fantastikas elementiem. 18.gs.vidū sākās balādes žanra atdzimšana profesionālā mūzikā F. Šūberts „Meža ķēniņš”, arī Šūmanis, Brāms, Musorgskis, Borodins – kora balādes; Mendelsons – Bartoldi. Latviešu mūzikā balādes komponēja J. Vītols („Karalis un bērzlapīte”), Alfrēds Kalniņš (Balāde klavierēm), A. Engelmanis, Im. Kalniņš.
…