Beigu galā Augustīns saka, ka laiks ir izstieptība, jo jebkas var nenotikt vienādi ilgu laiku, bet gan īsāku vai garāku, kas ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem.
Dvēseles loma laika mērīšanā ir jau iepriekšminētā atmiņa, pēc kuras var mērīt laiku, tāpat sajūtas, kuras izmanto, lai noteiktu, cik ilgi kaut kas ir noticis. Tiek mērīts kā tagadējs tas iespaids, ko dvēselē atstāj paejošas lietas un kas paliek, kad tās ir pagājušas, nevis tiek mērītas pašas lietas, kas ir pagājušas un atstājušas šo iespaidu dvēselē. Gaidas, vērojums un atcerēšanās ir būtiskas, lai pateiktu, ka ir pagātne, tagadne un nākotne. Tie pastāv dvēselē, kas atceras pagātni, vēro tagadni un gaida nākotni. Izstieptību laikā pārvarēt motivē tiekšanās pēc Dieva valstības jeb mūžības. Augustīns saka, ka nevis izstiepdamies, bet tiekdamies viņš dzenas pēc debesu aicinājuma balvas, kas ir ārpus laika pie Dieva. Augustīna laika izpratne liek domāt, ka tādi jautājumi kā „Ko Dievs darīja, pirms bija radījis debesis un zemi?” ir nesaprātīgi, jo runājot par Dievu un viņa darbiem nevar teikt „tad”, „kad”, „nekad”, jo šie vārdi definē kaut kādu laiku, jo laika nav tur, kur nav radības. Augustīns tās uzskata par tukšām runām.
…
