“EKSISTENCIĀLISMS – subjektīvā ideālisma forma, kas izplatīta mūsdienu buržuāziskajā filozofijā un literatūrā (it īpaši Rietumvācijā un Francijā); eksistenciālisms cenšas demoralizēt sabiedrisko apziņu, graut ticību zinātnei, pierādīt cilvēku eksistences bezmērķību un revolucionārās cīņas veltīgumu; buržuāziskās un sīkburžuāziskās apziņas demoralizācijas spilga ideoloģiska izpausme kapitālisma vispārējās krīzes laikmetā.” [4; 182]
“Eksistenciālisms cēlies no latīņu vārda existentia (eksistence, pastāvēšana). Šīs filozofijas izejas punkts – ,,var nebūt, bet eksistēt”.
Eksistenciālisma pamatā ir subjekts, tas kategoriski noliedz objektīvos likumus; jēgu, saturu, būtību neiekārtotajā pasaulē rada cilvēks. Arī otrs eksistenciālisma centrālais princips – ,,brīvības” izpratne – saistīts ar jebkādu morāles normu un likumu noliegumu.
Eksistenciālisms māca, ka cilvēks jau kopš dzimšanas tiek iemests naidīgā pasaulē, kur tam vienam pašam ar visiem līdzekļiem jācīnās par savu eksistenci un stāvokli.
Pasaulē, kas atbrīvota no objektīvā satura, mērķiem un likumiem, eksistenciālismam drošs ir tikai ,,es” – cilvēka ,,brīvā izvēle”. Tas ir relatīvisma pamats: viss pieņemams, jebkurš mēģinājums, lai tikai tas būtu brīvās izvēles rezultāts. No šejienes izriet doma par to, ka cilvēkam nepieciešams ,,iesaistīties”, ,,ielauzties” dzīvē, – ar šo prasību Sartra ideālistiskā filozofija atzina reālās eksistences, sabiedriskās dzīves nozīmi, kaut arī atņēma tām objektīvo jēgu.…
