Manuprāt, spilgtākā draudzība lugā “Romeo un Džuljeta” bija starp Romeo un Merkucio. Tā bija draudzība ar bēdīgu īstenības pieskaņu, jo nereti pastāv draudzība, kura ir patiesa tikai no vienas puses - šajā gadījumā- no Romeo. To pierāda fakts, ka Romeo lugas beigās par Merkucio nosaka: “Mans patiess draugs,” bet Merkucio lugas laikā ne reizi nepasaka neko jauku par Romeo, kā arī neizrāda savu draudzību pret viņu. Tomēr, neskatoties uz nepatieso draudzību, Merkucio piespiež aiziet Romeo uz viesībām un līdz ar to izmaina Romeo turpmākās dzīves pavērsienus. Ar šo draudzību Šekspīrs, pēc manām domām, uzsver, ka arī slikta draudzība ļoti ietekmē cilvēku personības un likteņus.
Lugā “Karalis Līrs” ciešākā draudzība pastāvēja starp Karali Līru un Ākstu. Lai gan šķiet, ka draudzība starp karali un ākstu nevarētu pastāvēt statusu atšķirības dēļ, tā tomēr pastāv. …
