Topošā Dienvidslāvija sāka veidoties 1918.gadā, pēc Pirmā pasaules kara, apvienojoties nelielajām Balkānu valstīm un teritorijām, kuras agrāk tika pārvaldītas no Austrijas un Ungārijas (daļa no teritorijām atradās Austroungārijas impērijā). 1918.gadā tika izveidota Serbijas, Horvātijas un Slovēnijas Karalistes, kas jau 1929.gadā tika pārsaukta par Dienvidslāviju, saglabājot valsts iekārtu — monarhiju.
1941.gadā fašisti okupēja Dienvidslāviju. 1943.gadā tika izveidota “ēnu” valdība ar toreizējo pretošanās kustības līderi — Tito (Josip Broz) priekšgalā. 1945.gadā pēc fašistu sakāves, notika pirmās vēlēšanas, kur Tito guva uzvaru un kļuva par reālās valdības vadītāju.
Dienvidslāvija līdz ar citām PSRS karaspēka atbrīvotajām valstīm, nonāca tās kontrolē. Dienvidslāvija no monarhijas valsts pārtapa par Dienvidslāvijas Tautas Federālo republiku, kas sevī apvienoja sešas atsevišķas valstis: Horvātiju, Bosniju&Hercegovinu, Slovēniju, Serbiju, Melnkalni, Maķedoniju.
Neskatoties uz to, ka Dienvidslāvija nonāca PSRS ietekmes zonā un tajā tautsaimniecība tika veidota uz komandekonomikas pamatiem, 1948.gadā Tito spēja saraut ciešās saites ar sociālistisko bloku. Dienvidslāvija savā attīstībā izvēlējās vidus ceļu, kombinējot komunistiskās pārvaldi un ideoloģiju politikā un ekonomikā, dodot brīvību mākslas izpausmēm, ļaujot brīvi ceļot un veidot privātuzņēmējdarbību. Tas ļāva ekonomikai attīstīties uz fleksiblākiem pamatiem un nebija tik ļoti indivīda aktivitātes slāpējoša. 1953.gadā Tito kļuva par Dienvidslāvijas prezidentu un valdība līdz pat savai nāvei 1980.gadā. …
