20. gs beigu un 21. gs sākuma kaujas vešanas viena no galvenajām sastāvdaļām ir karaspēka nodrošinājums ar ģeoinformāciju.
19. gs. Karos topogrāfiskās kartes un lielmēroga apvidus plānus galvenokārt izmantoja armijas un korpusu štābos, lai veiktu apvidus vispārējo novērtēšanu un plānotu militārās kampaņas.
I un II pasaules karos kartes sāk drukāt masveidā un novadīt tās līdz pat bataljona līmenim.
Ģeoinformācijas saturs nemitīgi tika palielināts: izņemot topogrāfiskās kartes, karaspēki saņēma arī speciālās kartes, koordinātu un ģeodēzisko punktu katalogus, apvidus aerofotogrāfijas.
Visu līmeņu vadības posmos, ieskaitot taktisko līmeni (bataljons), ģeoinformācija tika izmantota galvenokārt apvidus novērtēšanai un uguns vešanas aprēķinu veikšanai. Lēmuma pieņemšana, bataljona līmenī, galvenokārt balstījās uz apvidus vizuālo novērtēšanu rekognoscēšanas laikā.
Mūsdienu kaujas apstākļos, ļoti liela nozīme ir ģeoinformācijas operatīvai iegūšanai un novadīšanai līdz taktiskajam līmenim.
Pēc ārzemju militāro ekspertu novērtējuma 80 % no darbietilpības, kas saistīta ar taktisko vienību vadību, sastāda sekojošu jautājumu risināšana:
“Kur es atrodos?” …
