Secinājumi
Dabiskās tiesības ir tiesību un principu kopums, kas izriet no cilvēka dabas, cilvēka saprāta, vispārējiem tikumības principiem, tāpēc izplatās uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no valstu robežām un ir nemainīgas laikā un telpā.
Dabisko tiesību teorijas pamatojas uz aksiomu, ka cilvēki sākotnēji dzīvojuši absolūtas brīvības apstākļos un viņiem piemitušas jau no dabas noteiktas dabiskās tiesības , kuras neviens nevar atņemt.
Dabisko tiesibu teriju var iedalīt 3 periodos – antīkās dabiskās tiesības; kristīgi teoloģiskās dabiskās tiesības; Apgaismības („saprāta”) dabiskās tiesības, bet tas nav vienīgais iedalījums, vel to var iedalīt Stihiskās dabiskās tiesības;Vecā dabisko tiesību skola; Jaunā dabisko tiesību skola; Visjaunākā jeb mūsdienu dabisko tiesību skola.
Dabiskās tiesības visos laikos tika uzskatītas par virs pozitīvu principu un normu kopumu, kas kalpoja kā pastāvošo, tā pozitīvo normu kritērijs.
Dabiskās tiesības ir nerakstītas tiesības pretstatā pozitīvajām tiesībām – rakstītajām tiesībām, un tiklīdz dabiskās tiesības tiek iekļautas valsts likumos, tās kļūst par rakstītajām tiesībām.
Dabisko tiesību doktrīna veicina sabiedrības materiālo uzlabošanu un savstarpējo sadarbību ne vien vienas valsts sabiedrības vidū, bet arī starpvalstu līmenī.
…
