-
Sengrieķu kultūra. Intelektuālie sasniegumi
Augstākais likums, kas jāievēro katram mūsdienu ārstam - slimnieku veselības saglabāšana un atjaunošana.
Palīdzēt cīņā ar veselību, atjaunot viņa spējas dzīvot, tai skaitā atjaunot viņa darba spējas. Šobrīd tomēr pastāv starp labiem speciālistiem un pacientiem tas, ka ne tikai slimnieka labuma dēļ, bet naudas un atlīdzības dēļ! Tiem pacientiem, kuriem nav ko maksāt, tie nevar saņemt labākos ārstniecības pakalpojumus, tie pat nevar atļauties iegādāties ārstniecības medikamentus, apmeklēt zobārstu un citus pakalpojumus. Es nevaru šobrīd apgalvot to, kā patiesībā nav! Mūsdienās ārsts vairs nav viens pret vienu savās attiecībās ar pacientu kā Hipokrāta laikos.
Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu. Hipokrata zvērests, par spīti daudziem novecojušiem principiem, risina svarīgas ārsta ētikas problēmas, no kurām daudzas savu aktualitāti nav zaudējušas arī mūsdienās, piemēram, nekaitēšanas un ārsta noslēpuma neizpaušanas principa ievērošana. Šobrīd to regulē arī datu aizsardzības likums un ārstniecības likums
Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem! Sabiedrības izpratnē par ārsta pienākumiem dziļi iesakņojies priekšstats, ka ārstam nav tiesību atteikt palīdzības sniegšanu, jo to viņam liek Hipokrāta zvērests. Cilvēki prasa, lai ārsti pildītu zvērestu.
Daudzi vēlas ārsta darbu regulēt, aizmirstot brīnišķīgos vārdus, ko savulaik teicis kāds ārsts:"Ārsta darbs ir amats, zinātne un arī māksla."
Tiklīdz mākslas daļu mēģina iegrožot, to nejauši iznīcina, jo pacientam īsti var palīdzēt ārsts, tāds, kurš savā darbā ir brīvs un radošs.
Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi! Valsts iejaukšanās un ārstniecības likums ir daudz ko izmainījis Hipokrāta zvērestā.
…
Sengrieķu nopelns pirmām kārtām ir filozofijas kā zinātnes izveidošana.Sludināt un nodot savas zināšanas citiem! Senajā Grieķijā bija natūrfilozofi, kas pētīja dabu un tās saistību ar cilvēka izcelsmi. Savos meklējumos natūrfilozofi pirmo reizi centās balstīties uz zinātniskiem spriedumiem, nevis uz mitoloģiskām versijām. Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģizētā reliģija un dievi nesniedz atbildes uz cilvēkam tik nozīmīgajiem jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tie radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz saprātu un lika civēkam pašam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Tā radās filozofija. Grieķi sāka rakstīt vēsturi. Pamazām attīstījās vēsturiskā domāšana. Izcilākie vēsturnieki bija Hērodots un Tukidīds (ap 460.- 399.p.m.ē.), kas piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstīja šī kara vēsturi. Izcili sasniegumi sengrieķiem pieder matemātikas jomā. Uz Eiklīda (ap 300.g. p.m.ē.) ģeometrijas pamatiem un Pitogora (580- 500.g. p.m.ē.) teorēmu un skaitļu teoriju balstās arī mūsdienu matemātikas zinātnes. Pitogors pierādīja, ka jebkura taisnleņķa trijstūra hipotenūzas kvadrāts vienāds ar abu pārējo malu kavadrāta summu. Eiklīdam izdevās izveidot tādu matemātikas zinātni, kas balstās uz aksiomu un teorēmu sistēmu. Arhimēds (287.-212.g. p.m.ē.) izstrādāja dažādu figūru virsmas un tilpuma aprēķināšanas metodes, noteica riņķa līnijas garuma un diametra attiecības () aptuveno vērtību, piedādīja naturālas skaitļu virknes bezgalīgumu un formulēja hidrostatistikas un aerostatistikas pamattēzes (Arhimēda likums). Pitogors bija arī viens no izcilākajiem astronomiem. Pitagors pirmais apgalvoja, ka Zemei ir lodes forma un tā atrodas visuma centrā. Viņš uzskatīja, ka ar skaitļu palīdzību iespējams izteikt kosmosa uzbūves principus. Sengrieķu domātājs Leikips (ap 500-440g. p.m.ē.) un viņa māceklis Dēmokrits izveidoja priekšstatu par to, ka vielas sastāv no ļoti sīkām nedalāmām daļiņām, ko viņi nosaukuši par atomiem. Viņu hipotēzi attīstīja cits sengrieku domātājs Epikūrs (341- 270g. p.m.ē.), kurš izvirzīja ideju, ka atomiem piemīt smagums jeb notekta masa. Par patieso bioloģijas aizsācēju ir jāuzskata Aristotelis. Viņš daudzus gadus pamatīgi pētīja dzīvnieku uzbūvi, paradumus un attīstību, izdarīdams daudzus novērojumus. Dažādu kukaiņu attīstības stadijas, zušu uzvedība nārstošanas laikā, dzeloņzivs dīgļa attīstība – tie ir tikai daži piemēri tam, par ko Aristotelis interesējās. Īpaša loma Senajā Grieķijā bija medicīnai. Empedokls atklāja, ka asinis plūst no sirds uz sirdi un ka ādas poras piedalās elpošanas procesā. Par medicīnas tēvu tradicionāli tiek uzskatīts Kosas Hipokrats. Viņš uzskatīja, ka katrai slimībai ir dabisks cēlonis un bez dabiska cēloņa nekas nenotiek. Viņš rūpīgi pētīja un salīdzināja slimību simptomus un tādējādi lika pamatus klīniskajai medicīnai. Hipokrats atī atklāja daudzām slimībām raksturīgo krīzes.
