| Nr. | Название главы | Стр. |
| Estētika | 3 | |
| Vārdkopas | 5 | |
| Izmantotā literatūra | 7 |
Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem, par attīstības likumsakarībām un estētiskās apziņas funkcionēšanu, tai skaitā arī mākslas kā specifiskas dzīves attēlošanas formu.
Estētika pēta likumsakarības, kuras nepavisam neatrodas virspusē.
Estētika ir ne tikai zinātne par esošo, bet arī par to, kam jābūt, jābūtību.
Estētika nodarbojas ar estētisko fenomenu, procesu, parādību esamības vispārējiem jautājumiem.
Estētika – zinātne par skaisto. [4;6]
Estētika. Tā ir māksla, mākslas iedaba un mūsu uztvere. [5;5]
Estētika – zinātne par vēsturiski nosacīto vispārcilvēcisko vērtību, būtību, to radīšanu, uztveri, novērtējumu un apgūšanu. [6;5]
Filozofiska zinātne par vispārīgiem principiem pasaules apgūšanai saskaņā ar skaistuma likumiem cilvēku darba dzīvē un pirmām kārtām par īpatnībām, kas piemīt tēlainai pasaules apgūšanai mākslā, kur nostiprinās, izveidojas un augstāko pilnību sasniedz rezultāti, ko cilvēks guvis īstenības estētiskā apgūšanā.…
Terminu „estētika” pirmo reizi 1733.g. lieto vācu filozofs racionālists A.Baumgardens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā līdz ar sabiedriski vēsturiskās prakses un cilvēka zināšanu vispārējo progresu. Estētikā tiek izmantotas tādas kategorijas kā skaistais, cildenais, traģiskais, komiskais, mākslas saturs un forma, tēls, mākslas veids, daiļrades metode, stils u.c. Tās pauž specifisku skatījumu uz īstenību, tās izziņu un vērtējumu, raksturo mākslinieciskās daiļrades likumsakarības to objektīvajā un subjektīvajā, konkrēti vēsturiskajā nosacītībā un vispārcilvēciskajā vērtībā.
