Kanta ētika balstās uz praktiskā prāta autonomiju. Brīvība ir morāles svarīgākais prāts, nevis laimes sajūta un jutekliski pamatota bauda. Filozofa ētika ir autonoma prāta ētika, kurā līdzās parādās gan cilvēka sarežģītība, gan prāta grūtības. Cilvēks ir pakļauts diviem principiem: no vienas puses viņš ir dabas daļa un viņu vada dabas likumsakarības, kuras pēta dabaszinātnes un loģika; no otras puses cilvēks ir brīvs kā garīga, ar prātu un gribu apveltīta būtne. Kanta filozofija ir loģisks rezumējums tam garīgajam strāvojumam Eiropas kultūrā, kurš izvirza cilvēka prātu un domāšanu, līdz ar to samazinot Dieva lomu. Filozofa uzskati par reliģiju ir saistīti ar viņa ētiku un mācību par prāta spējām un nozīmi cilvēku dzīvē. Kants uzsvēra, ka prāta reliģija ir virzīta tikai uz visu labo un cilvēka morālajām spējām, atsakoties no Dieva atbildības. Viņš uzskata, ka cilvēkus vada praktiskais prāts, un cilvēks pakļaujas dievišķai gribai līdz tādam līmenim, kamēr to nenoliedz morāle. …
Imanuels Kants (1724-1804) ir viens no nozīmīgākajiem 18. gs.- 19. gs. sākuma vācu filozofiem, kura idejas rodas uz Jaunlaiku filozofijā izvirzīto problēmu pamata, sākas jauns posms domāšanā un cilvēku uzskatos. Viņa praktiskā filozofija ietekmēja daudzas kultūras sfēras – mākslu, ticību, morāli, gaumi. Politiku, dabaszinātnes, audzināšanu. Kanta filozofijas mērķis ir izprast prāta darbības noteikumus, iekšējās struktūras, aprioros principus – aplūkot prātu pašu par sevi, atklāt struktūras, kas ir pirms pieredzes. Viņa pētāmais objekts ir prāts. Imanuela Kanta filozofija neatzīst Dieva jēdzienus par pasauli un cilvēku uzskatiem, bet gan cilvēka lomu pasaules ainas radīšanā. Viņa uzskati par cilvēka prātu mijiedarbojas kopā ar pasaules ainu, tās atkarību no prāta radītspējas.Kanta sistēmā ir apvienotas filozofijas trīs galvenās sastāvdaļas: izziņas teorija, estētika, ētika. Šīs dvēseles spējas ietver sevī cilvēku sapratni, spriešanas spējas un prātu. Kanta filozofijas iezīme ietver sevī cilvēciskumu, kas ietver humānisma, cilvēka pasaules savdabības, Es pašpietiekamības meklējumus. Viņa sistēmas pamatus veido trīs sacerējumi: “Tīrā prāta kritika” – pēta prāta darbību izziņā, “Praktiskā prāta kritika” – pēta gribas un morāles principus, kā arī “Spriestspējas kritika” – pēta prātu mākslas sfērā.
