„Betona Svētnīcas” kompozicionālā ziņā nav īpaši formēts krājums. Dzejoļi sakārtoti diezgan haotiskā secībā, bez atsevišķām nodaļām vai sadalījuma blokos.
Autore pārsvarā raksta par cilvēkiem pilsētā, tēlo sabiedrību pilnā krāsu spektrā, rādot mums gan glītu blondīni ar Merilinas matiem, gan krunkainu kundzi gados, kas ir „redzēta tramvajā”. Andra Manfelde nekautrējas arī pieminēt „maukas” un „čurājošo puisīti”, rādot arī pilsētas kroplo pusi, kas mūsdienās arī pieder pie realitātes un ikdienas. Dzejniece aizskar arī dziļi personīgas tēmas, ielaižot lasītāju arī intīmā pasaulē, rakstot mīlas liriku, kurā liriskais „Es” nepārprotami norāda uz pašas autores piedzīvoto.…
