Iekšēji brīvdomīgs, ārēji nosvērts patriots, uzticīgs un pakļāvīgs likteņa mērķiem. Dedzīgs aizstāvis, bet arī “vieglu kāju gājējs”, visbeidzot zudis savās iekšējās sirds dzīlēs un aizmirsis dzīves pamatlikumus. Tāds ir šis zudušais dēls, kurš “dodas kaujā”, tīšuprāt mājās aizmirsdams zobenu un bruņas.
Pazudušais dēls, kurš atgriezies, dominē arī Rūdolfa Blaumaņa bēdu lugā “Pazudušais dēls”. Šo tēlu simboliski sauc Krustiņš, bet vai šis vārds tiešām ir ticības spēka izpausme vai tikai prātā iešāvusies doma – zināms vien lugas autoram. Krustiņš ne ticīgi pielūdza, ne glaimoja Dievam, bet tas lēma viņa likteni par zudušu paliekam! Par Krustiņa pretrunīgo attieksmi pret māti var attiekties dažādi, bet šeit būtu jāņem vērā tāds aspekts, ka, aizejot no mājām, Krustiņš mātei pateica daudzus sāpinošus un naidpilnus vārdus, kā rezultātā pats tika nolādēts. Lāsts varbūt nepiepildījās, bet liktenis gan! Tajā brīdī šis lāsts bija mirkļa iespaidā nejauši pateikti vārdi, kas brīdi vēlāk jau nožēloti, bet arī tie sāpināja galveno tēlu Krustiņu.
Dzīves dziņas, vadmotīvu un dzīves galveno gudrību ielicējs – Krustiņa tēvs Roplainis pret dēlu, manuprāt, bija visai “vēss”, jo nespēja saprast ne dēla rīcību, ne nepareizos draugus, ne lielo vieglprātību pret dzīvi.
…
