Ārkārtīgi svarīgi bija, ka di Bondone parādītu noskaņu,
toni un emocijas viņa freskās. Kamēr tradicionālajās reliģiskajās gleznās emocijas-
kā prieks, bēdas un dusmas bija mierīgas, di Bondone maksimāli izmantoja
sejas ekspresijas, žestus un pozas, lai paziņotu, ko subjekti jūt.
Viņš arī emociju izteikšanai izmantoja krāsu: piemēram, apsārtuši vaigi un tumšas debesis. Di Bondone uzskatīja, ka dzīve būtu jāglezno tāda, kāda tā ir, nevis ļoti stilizētu un nereālu bizantiešu stilā.
Di Bondone izmantoja apgaismojumu un ēnu savos darbos ,lai pievērstu uzmanību galvenajai freskas idejai, piešķirtu cilvēkiem un priekšmetiem lielāku apjomu un formu, kā arī ainai radītu reālistiskāku sajūtu.
…
