Prātnieks prata iegūt, ko vēlas, un, pēc manām domām, bija prasmīgākais sava labuma tīkotājs šajā romānā. Kā tēlu es viņu novērtēju ļoti augsti, jo viņš lika lietā valsts iedzīvotāju vājības, to muļķību un savu spēju viņus pārliecināt par jebko. Viņš izmantoja to, ka katrs vēlējās sev labākas robežas, lai nemanāmi iegūtu sev daļu no tā, ko ļaudis tāpat būtu atdevuši mērniekam, taču beigās viņš tāpat bija zaudējis gandrīz visu, kas viņam bija, tādēļ neizspruka no atmaksas par nodarīto.
Apskatot šo tēlu darbības, to iemeslus, es varu teikt, ka, lai cik līdzīgi būtu viņu mērķi, viņu metodes krasi atšķīrās. Kamēr Oļiņiete uzspieda savu gribu, Prātnieks rīkojās prātīgi un ar viltu un Grabovskis pielietoja gan spēku, gan viltu. Svarīgi bija arī viņu raksturi - Grabovska nespēja prātīgi rīkoties ar naudu un Oļiņietes un Prātnieka konkrētie mērķi, ko sasniegt. Taču, neskatoties uz to, manuprāt, katrs no viņiem agri vai vēlu tika sodīts par savu rīcību.
…
