| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Privāttiesību jēdziens | 4 | |
| Privāttiesību vispārējs raksturojums | 5 | |
| Privāttiesību iedalījums | 6 | |
| Privāttiesību avoti | 10 | |
| Privāttiesību subjekti un objekti | 12 | |
| Privāttiesību elementi | 14 | |
| Nobeigums | 15 | |
| Izmantotā literatūra | 16 |
Noskaidrojot privāttiesību jēdzienu un vietu tiesību sistēma, vispirms jāraksturo tiesības kopumā un to sasaiste ar citiem sabiedrība atzītiem uzvedības noteikumiem.
Lai nodrošinātu kārtību un novērstu haosu indivīdu savstarpējas attiecības, cilvēku sabiedrībā jau kopš vissenākajiem laikiem pastāv uzvedības noteikumi. Tiesības ir viens no šādiem regulatoriem līdzas morālei, tradīcijām un citiem uzvedību noteicošiem faktoriem, kas izriet no cilvēka dabas, interešu daudzveidības un nepieciešamības novērst konfliktus sabiedrībā. Tiesības ir katram indivīdam vai noteiktām indivīdu grupām saistoša uzvedības normu sistēma, turklāt tiesību ievērošanu nepieciešamības gadījumā var panākt ar valsts sankcionētiem piespiedu līdzekļiem.…
Tiesību teorijā tiesības klasiski tiek iedalītas divās pamatkategorijās- publiskas tiesības un privāttiesības, atkarība no tā , kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētajā gadījumā attiecībā pret sabiedrību. Šis ir Romas juristu ieviests klasiskais tiesību dalījums, kas pamatojas uz sekojušu teoriju- lai sabiedrība (valsts) varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai tā spētu valdīt par katru konkrēto indivīdu. Ja nepastāv šādas „virskundzības” un paklausības attiecības, nevar pastāvēt arī organizēta sabiedrība. Savukārt sabiedrības varai pār konkrētu indivīdu ir jābūt zināmās robežās- indivīdam ir jāpaklausa valstij tik tālu, cik tas ir nepieciešams sabiedrības (valsts) interesēm. Tādējādi katram indivīdam ir zināma tiesību sfēra, kurā tas ir neierobežots un brīvs- privātas tiesības.1 Tiesību iedalījums publiskajās un privātajās tiesības ir arī nepieciešams to procesuālo norišu atšķirību dēļ.
