Pārklājumu mērķis ir aizsargāt pamatni (substrātu) no ārējo faktoru iedarbības un
palielināt tās kalpošanas laiku.
Aizsargpārklājumu izveidošanai izmanto neorganiskos (metālus, sāļus, oksīdus,
silikātemaljas) un organiskos (termo- un reaktoplastus) materiālus. Līdz ar to šo pārklājumu
novecošana ar atsevišķiem izņēmumiem ir līdzīga nesaistītu aizsargmateriālu novecošanai.
Metālisko pārklājumu gadījumā tā ir korozija visās tās izpausmes formās, organisko materiālu
– līdzīga polimēru novecošanai.
Organiskie pārklājumi ar ļoti maziem izņēmumiem ir kompozītmateriāli, kurus
veido saistviela ( bāzes polimērs vai kopolimērs), pigmenti, pildvielas, plastifikātori un citi
specifiski komponenti, kas nodrošina vēlamās pārklājumu īpašības. Atsevišķos gadījumos tie
ir daudzslāņainas sistēmas, kas galvenokārt ir izveidotas uz LKM bāzes.
Pārklājumu novecošanas īpatnības nosaka:
substrāts un to atšķirīgā daba (metāli, koks, polimēri, betons u.c.), kurš
spēj ietekmēt robežslānī notiekošos procesus (katalizēt, noteikt siltuma
pāreju, pārklājuma un pamatnes savstarpējo difūziju u.c.),
adhezīvās saites stiprība starp pārklājumu un pamatni (atsevišķos
gadījumos to nodrošina speciāls starpslānis),
būtiskās atšķirības termoplastu un reaktoplastu uzbūvē un novecošanā,
pārklājumu iegūšanas tehnoloģija.
…
