Sākot runu par skaisto mūsdienās, vispirms jānoskaidro, ko nozīmē jēdziens “skaistais”. Skaistā jēdziens sastopams dažādās nozīmēs, kurās kaut kas turpina dzīvot no galu galā senās grieķu vārda “kalon” nozīmes. Noteiktā situācijā arī mēs jēdzienu “skaistais” saistām ar to, kas sabiedrībā atzīts paražās un tikumos vai kā citādi; izsakoties citiem vārdiem – ar to, kas ļauj sevi skatīt un ir determinēts uz uzlūkojumu. Mūsu valodas apziņā vēl turpina dzīvot izteikums “skaistā tikumība”, ar kuru vācu ideālismā tika raksturota grieķu valstiskā un tikumiskā pasaule salīdzinājumā ar modernās valsts mašīnas bezdvēselisko mehānismu (Šillers, Hēgelis). Izteikums “skaistā tikumība” nenozīmē, ka tikumība ir skaistpilna, t.i., krāšņuma un dekoratīva gleznuma pilna, tas nozīmē, ka skaistā tikumība ir priekšstatīta un dzīvota visā kopīgajās dzīves formās, aužas cauri visam un šādi pastāvīgi ļauj cilvēkam sastapt sevi paša pasaulē. Arī mums vēl joprojām skaistais kā kaut kas tāds, kas tiek atzīts un kam visi piekrīt, saglabā savu pārliecinošo nozīmi. …
