Tiesības ir cilvēku kopdzīves nepieciešama sastāvdaļa. Tās ir noteiktu noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra cilvēka patvaļu uz vispārēju brīvības likuma pamata. Bet tas nenozīmē, ka demokrātija ir visatļautība. Ar tiesībām ir saistītas lielas cerības. Vienlaikus paplašinās valsts likumdošana visās dzīves svērās. Politiskajā dzīvē tiek pieprasīti aizvien jauni likumi vai jau spēkā esošo likumu uzlabojumi. Kad tajā pašā laikā atskan sūdzības par likumisko regulējumu , to daudzumu un sarežģītību. Modernajās sabiedrībās šķiet attīstāmies taisni vai neremdināms izsalkums pēc tiesību normām. Acīmredzot tiesības apmierina noteiktās vajadzības un rada vēlmi pēc jaunām tiesībām.
Tur kur ir cerības ir arī vilšanās. Tas attiecināms arī uz tiesisku valsti. Ja kāds tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, un par to saņem sodu, tad apsūdzētais uzskata, ka sods ir par bargu. Viņš jūtas vīlies un sarūgtināts, jo uzskata sevi par nevainīgu. Savukārt apsūdzētājs var justies gandarīts, jo pēc viņa domām noziedznieks saņems atbilstošu sodu. Šo jautājumu var aplūkot arī no otras puses. Šajā gadījumā var būt arī pretēji. …
