Šodienas pedagogam tiek izvirzīta prasība organizēt mācības tādējādi, lai zināšanu apguvē mācību priekšmets, kļūtu par līdzekli audzēkņu domāšanas attīstībai, viņu jūtu sfēras izkopšanai, kā arī sociālo prasmju pilnveidošanai.
Katram pedagogam būtu jāapzinās savas iespējas, būtu jāpārlūko viņa pedagoģiskie līdzekļi, jāizvērtē viņa mācību priekšmeta apguvei lietderīgākās mācību metodes un paņēmieni, lai organizētu demokrātisku, humānu un darbīgu mācību vidi, kur pedagogs un audzēknis, kā arī audzēkņi savā starpā aktīvi sadarbojas jaunu zināšanu un prasmju apguves procesā.
Sadarbības pedagoģijas jēdziens nav jauns. Sadarbības pedagoģijas pamatatziņas ir atrodamas daudzu izcilu domātāju un pedagogu darbos.
Pedagogus allaž ir nodarbinājusi audzēkņu mācību aktivitātes problēma. Jau Aristotelis ir uzsvēris, ka labākais, kā iesaistīt un ieinteresēt audzēkņus, ir ļaut pašiem kaut ko izpētīt, atklāt, t.i., radīt darbīgu mācību vidi.…
