Nobeigums ir tipisks – tiek izteikta pateicība komandai un uzsvērts darbs valsts labā, izmantojot Tautas Partijas atpazīstamo saukli „Mēs mīlam šo valsti”.
Runas stils ir lietišķs, konkrēts un lakonisks, netiek izmantoti nekādi izpušķojumi, pārspīlēti apzīmējumi vai salīdzinājumi.
Runā, vārdā konkrēti nenosaucot, ir minētas partijas un politiķi, kuri pirms vēlēšanām ir daudz ko solījuši, bet pēc ievēlēšanas solījumus nav turējuši. Zemtekstā var noprast runātāja negatīvo attieksmi pret šīm partijām, kā arī to, ka viņš pats vai viņa partija gan atbild par saviem vārdiem un solījumiem. Tāpat ir runāts par nepopulāriem ilgtermiņa un īstermiņa lēmumiem, un zemtekstā var noprast, ka autors nebaidās pieņemt šādus lēmumus, kurus sabiedrība neizprot un nepieņem, bet kuri ilgtermiņā valstij nāks tikai par labu, tātad viss, ko viņš dara, ir labi darīts.
Runā ir tēzes, kuras oponentiem gribētos apstrīdēt, tātad var uzskatīt, ka tā neatstās klausītājus vienaldzīgus.
…
