Neverbālā komunikācija

Secinājumi
Neverbālo kumunikāciju dala četrās zīmju sistēmās: optiski kinētiskajā, paralingvistiskajā un ekstralingvistiskajā, proksēmiskajā, vizuālā kontakta zīmju sistēmā. Neverbālās komunikācijas funkcijas ir akcentēt verbāli izteikto informāciju, apsteigt vārdiski izteikto vēstījumu, atklāt patieso vēstījuma nozīmi, ko iespējamas noslēpt aiz vārdiem, regulēt runas plūsmu, saglabāt kontaktu ar sarunu partneri, aizstāt atsevišķas frāzes, dublēt vārdisko informāciju, papildināt verbālo vēstījumu.
Jēdzienu „proksēmika” ieviesis amerikānis Edvards Hols 1960.gadu sākumā. Hols apgalvoja, ka katram cilvēkam ir sava personīgā telpa, teritorija, kas ir it kā ķermeņa turpinājums. Viņš to iedalīja 4 zonas – intīmā, personiskā, sabiedriskā, publiskā.
Žestiem saziņā ir vairākas nozīmes un funkcijas ko tie var pildīt. Var norādīt virzienu, norādīt priekšmeta vai parādības formas un izmērus, žesti atspoguļo dalībnieku emocionālo stāvokli un pauž izjūtas. Visus žestus iedala 4 grupās raugoties pēc to funkcijas. Ilustratīvie žesti aizstāj atsevišķus vārdus un frāzes. Regulatīvie žesti signalizē par domas nepabeigtību, vajadzību izteikt komentāru, lūgumu. Adaptīvie žesti ir nevēlami saskarsmē, jo tie demonstrē psiholoģisko diskomfortu. Visbeidzot emblēmas un afektori aizstāj veselus vārdus un frāzes. Tie vistiešākajā mērā saistīti ar kultūru.
Mīmika ir veidota uz skaņu veidolu, līdz ar to balss un mīmika ir savstarpēji saistīti. Tieši mīmika atspoguļo cilvēka galvenos pārdzīvojumus un izpauž emocionālo stāvokli – laimi, bailes, ciešanas, nicinājumu, interesi vai citas emocijas, kas var būt vērstas gan pret sarunas partneri, gan saņemto informāciju. Pastāv 3889 dažādas sejas ekspresijas jeb mīmika.
Gaita neverbālā saziņā sniedz informāciju par indivīda fizisko pašsajūtu, vecumu, pārciestajā slimībām, psihes stāvokli, rakstura iezīmēm, profesiju.
Pozas uzskata par konkrētu kustību aizturi vai sastingumu. …