Saule un mēness etimoloģiskā un folkloristiskā nozīme
Latv. saule; liet. sáulė; pr. saule
Pamatā ide *sāṵel-: *-‘saule’ no saknes *sāu- ‘mirdzēt, spīdēt’
Latv. mēness; liet. Mėnuo(<*mēnōt) ‘mēnesis, (sar.) mēnesis’, pr. menig
Pamatā ide. *mē- ‘mērīt’, no kā arī ar paplašinātu sakni *mēn- ide. *mēnot, ģen. *mēneses ‘mēness’ – senās laika mērīšanas pamats
*mē- → subst. *mēno-s ‘mērs’ → *mēnot- ‘laika mērītājs’ → ‘debess ķermenis, mēness’ (Šerers)
Saule un mēness folkloristiskā nozīme
Saule - gādā par labklājību un visas dzīvības atjaunošanos uz Zemes, ražības simbols
Mēness - reāla dabas parādība - debesu spīdeklis. Lietuviešu folklorā Mēness ir Gaismas Dievs, augu augšanas veicinātājs
Saule – siev. dz.
Mēnēss – vīr. dz., siev. dz. (Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte)
…
