Interesants ir pētījums „NVO Latvijā: sabiedrības zināšanas, attieksme un iesaistīšanās”, kur parādīts, ka aptuveni 80% aptaujāto neiesaistās NVO, bet tādas zina, trīs ceturtdaļas zina nosaukt vismaz vienu NVO, bet tikai aptuveni desmitā daļa aptaujāto var nosaukt vismaz piecas organizācijas. Šis pētījums pierāda to, cik mūsu sabiedrība tomēr ir pasīva un izteikti neieinteresēta valsts iekšējās dzīves uzlabošanā, savu interešu attīstīšanā un sava viedokļa paušanā. Sabiedrības vienaldzības aspekts pret NVO ir regresējošs, jo nevalstiskās organizācijas visvairāk ir ieinteresētas tautas stāvokļa uzlabošanā, pārvaldes darbu kontrolēšanā un netaisnību atklāšanā, kas ir tīrākās darbības tikai sabiedrības interesēs, savukārt sabiedrība nenovērtē NVO, pārsvarā ignorējot to eksistenci un neiesaistoties NVO darbībās.
Šādi pētot nevalstisko organizāciju darbu, man ir liels priekšstats par to, kā šīs organizācijas darbojas un, cik ļoti tās palīdz mūsu sabiedrībai, aizstāvot tās intereses un esot lietas kursā par notiekošo pārvaldē un stājoties pretī netaisnībām. Tagad arī saprotu, cik gan grūti tādai nevalstiskajai organizācijai ir pastāvēt Latvijā, zinot mahinācijas pārvaldē un tautas pasivitāti. Manuprāt, organizācijām nepieciešams vairāk reklamēties, piesaistot jaunus dalībniekus svaigām idejām.
…
Nevalstiskās organizācijas pēc definīcijas ir organizācijas, kuras veidojušās uz privātas iniciatīvas pamata bez peļņas gūšanas mērķa. Latvijā ir divi sabiedrisko (nevalstisko) organizāciju veidi – biedrības (nevaldības organizācijas, kas apvieno biedrus pēc brīvprātības principa, kopīgu mērķu sasniegšanai, ievērojot organizācijas ideoloģiju) un nodibinājumi jeb fondi (tie darbojas, lai sniegtu finansiālu atbalstu sabiedriskā labuma aktivitātēm). Šajā jēdzienā netiek ietvertas reliģiskās organizācijas, arodbiedrības un politiskās partijas.
