Ojāra Vācieša dzejoļu krājums “Dzegužlaiks” ir rakstnieka “labāko gadu” darbs, kad viņa daiļrade ir spraigā darbībā – tas ir uzrakstīts 1966. gadā*, taču izdots 1968. gadā, kad pagājuši jau vairāk kā 20 gadi, kopš beidzies 2. Pasaules karš. Vācietis ir sasniedzis vecumu, kad cilvēks parasti sāk izvērtēt, vai kaut ko šajā dzīvē ir lietderīgu izdarījis – aiz muguras ir jaunība un priekšā ir “nobrieduša” cilvēka cienīgs vecums, kam raksturīgs jau zināms stāvoklis sabiedrībā, dzīves uzskati un pārliecinātība pašam par saviem spēkiem. Tajā laikā Ojārs Vācietis ir PSKP biedrs – pauž savus politiskos uzskatus sev raksturīgā veidā, sapludinot savas izjūtas kopā ar tautas bēdu.
Krājuma “Dzegužlaiks” nosaukuma poētikas skaidrojums
Pirms lasīšanas
Dzegužlaiks, ņemot vērā, ka O. Vācietis ir stipri saistīts ar sabiedriskajām norisēm, ar politiku, ar politiskās domas paušanu tautai, varētu domāt, ka ir saistīts ar dzegužu sugai raksturīgo olu dēšanu svešās ligzdās jeb šajā gadījumā – politisko uzskatu vai pārdzīvojumu paušanu, “dēšanu” tautā.
Tik pat labi varētu domāt, ka šāds nosaukums “Dzegužlaiks” krājumam ir dots tāpēc, ka tīri personiski Vācietim ir pienācis vecums, kad sākt skatīties uz savu padarītos, sasniegto vai vismaz iesākto darbu.
…
