| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 2 | |
| 1. | Tēlotājmāksla Itālijā | 3 |
| 2. | Tēlotājmāksla Francijā | 4 |
| 2.1. | Rokoko stila raksturojums | 4 |
| 2.2. | Klasicisma stila raksturojums | 5 |
| 3. | Tēlotājmāksla Anglijā | 5 |
| 4. | Antuāna Vato dzīve un sasniegumi mākslā | 6 |
| 4.1. | Antuāna Vato darbi | 6 |
| 5. | Fransuā Bušē dzīve un sasniegumi mākslā | 7 |
| 6.1. | Fransuā Bušē darbi | 7 |
| Secinājumi | 9 |
18.gadsimtā Anglijā sākās straujš kultūras un mākslas uzplaukuma, angļu nacionālās glezniecības skolas veidošanās. Gadsimta otrajā pusē Anglija līdz ar Franciju pat kļuva par vadošo stilu un modes noteicēju. Tēlotājmāksla attīstījās haotiski, radās un līdztekus pastāvēja vairāki virzieni un tendences. Glezniecības attīstībā ļoti būtiskas bija Apgaismības idejas un humānisms, kas sludināja ticību cilvēka prātam, mudināja aktīvi iejaukties sabiedriskajā dzīvē un pārveidot to ar izglītības un apgaismības palīdzību. Arī rokoko izsmalcinātā stilistika šajā zemē parādījās salīdzinoši vēlu, galvenokārt arhitektūrā, mēbeļu un sadzīves priekšmetu dizainā.
Pirmais nacionālās skolas pārstāvis Anglijā ir Viljams Hogārts (1697 - 1764) - drosmīgs, progresīvs un demokrātisks mākslinieks. Hogārta daiļrades loma un mērs bija derīgums sabiedrībai, morālā funkcija, apgaismības un humānisma ideju paušana. Viņa daiļradei raksturīgas asu, satīrisku darbu sērijas, kas tika būvētas līdzīgi dramaturģiskam sacerējumam. Tajās atradās vieta gan Lordu palātas pārstāvjiem, gan ielasmeitām. Interesanti, ka Hogārts nodarbojās ar savu ciklu izplatīšanu. Ar eļļu gleznotie darbi tika reproducēti gravīrās. Šim mērķim gleznotājs izmantoja lētus un ne pārāk kvalitatīvus līdzekļus, jo ofortu sēriju mērķis bija idejisks, nevis māksliniecisks. Par sensacionāliem kļuva cikli ar visai tiešiem un atklātiem nosaukumiem ("Maskarādes un operas", "Ielasmeitas karjera", "Modīgās laulības" u.c.). Savos darbos Hogārts ieviesa vienu no tipiskiem rokoko elementiem - tā saukto "skaistuma līniju" (šo manieri viņš apraksta darbā "Skaistuma analīze", 1753), kas izvijas un atgādina izstieptu "S" burtu.…
Tēlotājmāksla Itālijā Salīdzinājumā ar kaimiņzemi Franciju, itāļu tēlotājmākslā 18. gadsimtā pārsvarā saglabājās iepriekšējā gadsimta klasicisma un baroka tendences. Tomēr katoļu baznīcu un piļu oficiālais, pompozais baroks pamazām zaudēja savu nozīmi. Aizvien populārāka kļuva stājglezniecība, neoficiālie žanri un mākslinieku individuālie meklējumi, kuros sava loma bija arī Rietumeiropā tik populārajam rokoko. Tēlotājmāksla Francijā Francijā 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sakumā pastāvēja divi galvenie mākslas virzieni rokoko (rokoko tiek uzskatīts gan par vēlīnā baroka noslēguma posmu, gan par patstāvīgu virzienu) un klasicisms (saukts arī par 18. gadsimta klasicismu jeb neoklasicismu). Radās arī mazāk izplatīti virzieni, piemēram, romantisma priekštecis - sentimentālisms. Kopumā 18. gadsimta tēlotājmāksla un kultūra liecināja par iepriekšējos divos gadsimtos valdošo stilu (klasicisma, baroka, manierisma) pārvērtēšanu. Veidojās ironiski kritiska attieksme pret sakāpinātām emocijām, "augsto", patētisko, svinīgo mākslu, kas radīta izredzētajiem. Mākslinieki kļuva brīvāki un dabiskāki, viņu darbi - smalkāki un intīmāki. Līdz ar Apgaismības filozofijas attīstību radās pirmie mākslas kritikas aizmetņi, jēdziens "tēlotājmāksla".
