-
J.Klīdzējs "Cilvēka bērns"
Tieši uz viņu perfekti attiecas teiciens „mazs cinītis gāž lielu vezumu”. Jāatzīst, ka visi šie centieni kaut ko, kaut kam pierādīt padara Boņuka tēlu ļoti pašpārliecinātu, nerātnu, arī mazliet naivu. Lai gan patiesībā Boņuks ir domātājs, kas vēl nezina ko grib. Tāpēc meklē vieglākus ceļus, uz vieglāku dzīvi kļūstot par agru pieaudzis. Sajūta, ka neviens viņu nesaprot rodas reizi mūžā ikvienam, arī Boņam aprakstītajā periodā parādās tādas sajūtas, ar to arī parāda viņa sapņi par svēto Juri, kas aizvedīs viņu prom no visiem, kas Boņu neciena. Boņs ir vēl par mazu, lai to visu saprastu, tādēļ liek turpina visiem rādīt, kas ir Bonifācijs Pāvulāns.
Rakstnieka valoda ir ļoti bagāta. Pēc manām domām, darbā nebūt nav svarīgs ir sižets, bet atmosfēra, kas izcili parāda 20. gs sākuma Latgales lauku dzīvi, reti, kad literārā darbā izdodas uzburt tik teiksmainu un reizē arī patiesu un nepārspīlētu vienkāršās dzīves ainavu. …
Romāns „Cilvēka bērns” (1956) ir tēlojums par 20. gs. divdesmito gadu Latgales lauku dzīvi. Darba galvenā tēma vijas ap Boņuku un viņa piedzīvojumiem. Galvrnais varonis ir Bonifācijs Pāvulāns jeb mazais septiņgadīgais Boņs. Boņuks ir mazs, aktīvs, naivs, drosmīgs un ārkārtīgi komunikabls zēns, kas dzīvo zilo ezeru zemē Latgalē. Viņa mūža mīlestība, cik nu tas mūžs var būt septiņos gados, ir Bibuks. Tiesa saukt to par mīlestību būtu absurdi, drīzāk tā ir kārtēja Boņuka vēlme parādīt to, ka viņš ir pieaudzis. Visa stāsta galvenā doma, manuprāt, parādās jau sākumā, kad Boņu vecākie bērni sūta mājās un neļauj ilgāk spēlēties, Boņs tieši tad arī pasaka zīmīgo frāzi, ka precēsies ar Bibuku, tādejādi liekot noprast, ka nav nekāds sīkais. Tālāk attīstoties romānam, Boņs turpina savas gaitas pierādot to cik pieaudzis viņš ir, durot Bibuka līgavainim dibenā, sakot par sevi, ka īsta vīra rokas vajadzīgas mājās, utt.
