Cilvēki dažkārt ir kā suņi, kas rej uz nepazīstamiem cilvēkiem. Tas saprotams, jo viņi baidās no domāšanas, iedziļināšanās un sapratnes. Pirms es biju spiests mācīties Imanta Ziedoņa daiļradi, es biju viens no tiem, kas viņu nevēlējās izprast. Apkārt to vien skandināja, ka Ziedonis esot neizprotams un viņa daiļrade esot viena migla vien. Godīgi teikšu, ka neesmu pārāk liels Ziedoņa cienītājs. Man viņš vienkārši šķiet interesants un jauks. Pirmo reizi ar Ziedoni es iepazinos tikai šogad. Skolotāja mums lika mācīties no galvas vienu dzejoli. Tas man likās neiespējami, jo manas domas par dzejnieku bija negatīvas. Iepazīstoties ar dzeju, pirmā brīdī es jutos kā “ezītis miglā”, kas meklēja skaidrību. Un tad man viss apnika. Es atstāju grāmatu atvērtu uz galda un aizgāju uz sporta zāli atpūsties. Šis ir tas brīdis, kad es sāku ticēt māņticībām. Pārnākdams mājās, es piegāju pie grāmatas un ieraudzīju, ka tā atvērusies lappusē, kurā ir dzejolis, pēc kura es ļoti ilgojos. Tas bija dzejolis par mīlestību no krājuma “Sirds dinamīts”, un dzejoļa nosaukums ir “Mīlestība divreiz neatnāk”. Šo dzejoli es iemācījos un atbildēju.…
