Esejā „Par veseliem un slimiem” rakstniece uzsver, cik svarīgi ir priecāties, prieks ir tikpat nozīmīgs, kā sarkanie asinsķermenīši asinīs. Tieši tāpat izteikta atziņa, ka saprāts ir veselība, bet neprāts – slimība, arī muļķība ir slimība. Diemžēl pret to cīnīties ir velti, jo uzvara nebūs saprātīgo cilvēku pusē.
Vēlētos izcelt eseju „10 garīgās higiēnas baušļi” , kurus rakstniece pati sev ir izstrādājusi. Daži no tiem saka, ka ir jātic un jāuzticas, nav jābeidz brīnīties. Pēdējais, kas ir ļoti svarīgs viņas dzīvē, un varētu būt galvenais novēlējums ikvienam – Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Šī baušļa zemteksts ir tāds, ka tu, būdams nāves ieslēgt, nekad nevari zināt, kad nāve paņems savā varā.
Zentas Mauriņas esejas ir iedvesmojošu atziņas pilnas. Tām ir bagātīga literārā valoda, notikumi ir aprakstīti tik vienkārši, tai pat laikā ar ļoti daudziem zemtekstiem, salīdzinājumiem, alegorijām, ka dažviet lasītājam ir jāapstājas, lai saprastu nupat izlasīto un uztvertu rindu patieso vēstījumu. Ļoti patika tas, ka šie stāsti nudien ir biogrāfiski, taču tie nav pliekani, tajos valda rakstnieces jūtas, viņa esejās ir ielikusi visu savu sirdi un dvēseli.
…
