Mani sāka piesaistīt kāda meitene, kas ļoti līdzinājās Dženetai. Es ilgu laiku viņas vēroju. Arī viņa sāka uz mani skatīties. Pašai neapzinoties gāju uz viņas pusi. Viss bija kā Dženetai. Tādi paši mati, acis un kustības. Pēkšņi šī meitene iesaucās: „Mās!” Un skrēja man pretim. Es sāku saukt: „Dženeta!? Dzēnet...!” Līdz kamēr pamodos, sānos sajutu dunku, un māsa nedaudz dusmīga, samiegojusies jautāja: „Kas noticis? No tevis nav miera pat nakts vidū!” Es skatījos uz māsu, un attapos no sapņa... cieši viņas apskāvu un teicu: „Ak, cik labi, ka tas bija tikai sapnis. Paldies, ka tu esi te pat!”…
