Neviena pasaules valsts nevar sekmīgi attīstīties tikai kā “naturālā saimniecība”, bez citu valstu līdzdalības un attiecībām ar citām valstīm. Jau tālā pagātnē radās pasaules saimniecības veidošanās priekšnoteikumi: darba dalīšana, specializācija, tirdznieciskie sakari. Pasaules saimniecība nav vienkārša atsevišķu valstu nacionālo saimniecību summa, bet gan sarežģīta savstarpēji saistītu ekonomisko attiecību sistēma, kas aptver visas valstis neatkarīgi no to ekonomikas attīstības līmeņa un specifikas.
Pasaules saimniecība ir radusies secīgi aiz starptautiskajām ekonomiskajām attiecībām. Tā ir jāvērtē kopā ar starptautiskajām ekonomiskajām problēmām.
Pasaules saimniecība ir sarežģīts ekonomiska sistēma, kuru veido savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu nacionālo saimniecību kopums.
Mūsdienās pasaules saimniecība – tas ir globāls ekonomisks organisms. Atsevišķu valstu savstarpējie sakari un mijiedarbība aptver ne tikai ražošanu un tirdzniecību, bet arī zinātniski tehnisko, juridisko, politisko sfēru. Pasaules saimniecības attīstībai ir gara vēsture.…
