Aristotelis uzskatīja, ka pastāv "nekustīgais pirmkustinātājs" - attālināta, nemainīga esamība, kas pasaulē ienes mainīgumu. Tā viņš skaidro bezpersonisku un universālu pasaules sākumu, "formu formu" jeb Dievu. Līdz ar to tas ir kustības pirmcēlonis, kurš pats ir nekustīgs, vienlaikus būdams arī par pēdējā visa esošā mērķi. Izejot no tā, pasaule ir spējīga uz paškustību , tikai pateicoties ideālam iekšējam spēkam jeb entelehijai, kas nosaka visu dabas procesu mērķtiecību.…
