Latvija no 1920.-1934.gadam

1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Pirmais likumdevējs bija Tautas padome, pagaidu parlaments, kas nebija vēlēts orgāns, bet gan 1918.gada 17.novembrī astoņu latviešu demokrātisko politisko partiju (sadarbībā ar Latgales Zemes padomes pārstāvi) izveidots, politisko un militāro apstākļu dēļ vēlēšanas šajā laikā nebija iespējamas. Tautas padomē deputātu vietas nebija saistītas ar konkrētām personām, proti, katrai partijai padomē bija noteikts skaits vietu, ko attiecīgi ieņēma partijas pilnvarotas personas, kuras bieži mainījās. Tautas padomē bija 183 vietas, bet precīzs kopējais locekļu skaits nav zināms, tiek minēti divi skaitļi - 245 un 297. Notika 57 Tautas padomes kopsēdes. Tautas padome, kurā darbojās 22 pastāvīgās komisijas, izstrādāja politisko platformu, ko var uzskatīt par Latvijas Republikas pirmo pagaidu konstitūciju (satversmi), un pieņēma vairākus nozīmīgus likumus — par pagastu pašvaldībām un to vēlēšanām, par naudas sistēmu, izglītības iestādēm, pavalstniecību, arī Satversmes sapulces vēlēšanu likumu. Tautas padome pastāvēja līdz 1920.gada 30.aprīlim. Tās prezidents bija Jānis Čakste, taču sēžu vadību viņš pārņēma tikai 1919.gada 13.jūlijā.1Pirmais tautas ievēlētais likumdevējs Latvijā bija Satversmes sapulce, kuras vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī. Tajās piedalījās 84,9% (677 084) balsstiesīgo iedzīvotāju. Piecos vēlēšanu apgabalos tika iesniegti 57 kandidātu saraksti, no kuriem 16 ieguva mandātus. Ievēlēja 150 deputātus, tajā skaitā 5 sievietes. Satversmes sapulce izstrādāja valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un turpināja neatkarīgas valsts likumdošanas darbu: pieņēma agrārreformas likumu, Saeimas vēlēšanu likumu un citus likumus. 1920. gadā tika pieņemts likums par Latvijas valsts iekārtu.…