-
Valsts un cilvēktiesības
Speciālās tiesības ir īpašas tiesības, kuras atspoguļo dažādu iedzīvotāju grupu specifiku, papildina vispārīgās tiesības un nav ar tām pretrunā. Piemēram, pensionāru, deputātu, bērnu tiesības utt.
Tiesības un brīvības var iedalīt konstitucionālajās jeb pamata, t.i., tādās, ko nosaka valsts pamatlikums, un tiesībās, ko paredz citi normatīvie akti. Satversmes VIII nodaļā nostiprinātās tiesības ir konstitucionālās.
Tiesības var klasificēt pēc to realizētāju skaita. Tātad izšķir individuālās tiesības un kolektīvās tiesības. Individuālās tiesības ir iespējams īstenot vienam, piemēram, tiesības uz īpašumu ir katram, turpretī streika tiesības ir tikai kolektīvam, jo streiku nav iespējams īstenot vienatnē.
Ļoti izplatīta ir tiesību un brīvību klasifikācija atkarībā no sabiedriskās dzīves sfēras, kurā eksistē šīs tiesības un brīvības, no to sociālās lomas. Pēc šīs pazīmes var izdalīt 4 lielas pamattiesību grupas: personiskās pamattiesības, politiskās pamattiesības, sociālās un ekonomiskās pamattiesības, kultūras pamattiesības.
Personiskās iekļaujamas tiesības un brīvības, kas veido personas tiesiskā statusa pamatus. Politiskās ietilpst cilvēka iespējas valsts un sabiedriski politiskajā dzīvē, kas nodrošina viņa politisko pašnoteikšanos un brīvību, dalību valsts un sabiedrības pārvaldē. …
Cilvēktiesības Latvijā ir nostiprinātas Satversmes 8. nodaļā „Cilvēka pamattiesības”, kas ir pieņemta 1998. gadā un sastāv no 28 pantiem. Bieži vien tiesības iedala „cilvēka tiesības” un „pilsoņa tiesības”. Ir ļoti būtiski noskaidrot, kāda atšķirība pastāv starp šiem diviem jēdzieniem. Pamatatšķirība ir tāda, ka „pilsoņa tiesības” nosaka personas piederību pie noteiktas valsts, savukārt „cilvēka tiesības” ar tādu piederību nav saistītas. „Cilvēka tiesības” piemīt katram cilvēkam sakarā ar viņa piedzimšanas faktu. „Cilvēka tiesības” ir dabiskās tiesības, un to saturu nosaka bioloģiska un garīga cilvēka daba. „Pilsoņa tiesībām” ir juridiskas iespējas, ko nosaka konkrēta valsts saviem pilsoņiem.
