1898.gada 10.decembrī Kuba ieguva neatkarību no Spānijas. Līdz 1902.gada 20.maijam Kuba bija atkarīga no ASV.1 Tad abas valstis noslēdza vienošanos, ka ASV patur tiesības iejaukties, lai aizsargātu Kubas neatkarību un stabilitāti. Tā darbojās līdz 1934.gadam, kad abas valstis noslēdza Attiecību līgumu.2
Neatkarīgajā Kubā bieži vien valdīja autoritāras un militāras personas, kuras pie varas tika ar spēku. 1933.gada septembrī armijas seržants Fulhensio Batista (Fulgencio Batista) noorganizēja sacelšanos un sagrāba varu. Viņš saglabāja savu ietekmi līdz 1940.gadam, kad tika ievēlēts par prezidentu. 1944. un 1948.gada vēlēšanās viņš pie amata vairs netika, taču 1952.gadā atkal kandidēja uz prezidenta amatu un, noorganizējot apvērsumu, sagrāba varu trīs mēnešus pirms pašām vēlēšanām.3
1953.gada 26.jūlijā, kas tiek saukta par Sacelšanās dienu, Fidels Kastro, kurš bija iesaistīts vardarbīgās politiskajās aktivitātēs pirms Batistas apvērsuma, vadīja neveiksmīgu uzbrukumu Monkadas armijas kazarmām. Viņš tika arestēts, taču vēlāk ar arhibīskapa atbalstu atbrīvots un devās uz Meksiku. Tur viņš noorganizēja „26.jūlija kustību” ar mērķi gāzt Fulhensio Batistu. 1956.gadā Fidels Kastro kopā ar Ernesto Če Gevaru (Ernesto Che Guevara), kurš bija dedzīgs Ļeņina piekritējs, atgriezās Kubā.4
Tā kā neapmierinātība ar F.Batistas diktatorisko režīmu arvien vairāk pieauga, F.Kastro kustība guva lielu atbalstu, un 1959.gada 1.janvārī F.Batista atkāpās. Viņa vietā varu pārņēma F.Kastro, savukārt, E.Č.Gevara devās tālāk uz Bolīviju. 1961.gada 16.aprīlī F.Kastro Kubu pasludināja par sociālistisku valsti. Turpmākos 30 gadus viņš uzturēja ciešas attiecības ar PSRS.…
