Reformācija un reliģiskie kari Eiropā 16.-18.gadsimtā

Reformācija – 16.gs. Eiropas reliģiskā un politiskā kustība, kas bija vērsta uz katoļu baznīcas pārveidošanu un noveda pie protestantisko baznīcu izveidošanās.

Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem reformācija bija nakamās lielās izmaiņas Eiropā. Viduslaikos kristīgā ticība vienoja Eiropas tautas, savukārt reformācija tās nošķīra naidīgās nometnēs. Visās vēstures grāmatās raksta par kariem, nemieriem, reformācijām. Bieži vien aiz katras uzrakstītās rindas slēpjas simtiem un tūkstošiem nogalināto. Jo vairāk informācijas par kādu notikumu, jo vairāk cilvēku ir gājis bojā.
Mani darba mērķi, izvēloties šo tēmu, bija:
1. Aprakstīt reformācijas gaitu dažādās Eiropas valstīs;
2. Uzzināt un izklāstīt dažu reliģisko karu cēloņus, gaitu un sekas;
3. Uzrakstīt par reformācijas gaitu un karu Livonijā.
Darba uzdevumi:
1. Noteikt reformācijas iemeslus;
2. Aprakstīt reformācijas sākumu Vācija un tās izpatīšanos Eiropā;
3. Attēlot tekstā reliģisko karu gaitu.1.1 Reformācijas iemesli

Izcelšanās. 16.gs. gandrīz visās Rietumeiropas zemēs blakus himānismam radās arī spēcīga reliģiska kustība – reformācija. Tās piekritēji centās pārveidot toreizējo katoļu baznīcas iekārtu un mācības. Šie pārveidošanas centieni noveda pie tā, ka Rietumeiropas tautās izbeidzās līdzšinējā reliģiskā vienība. No katoļu baznīcas vairākas zemēs pilnigi atšķēlās un nodibinājās īpašas – tā saucamās evaņģēliskās jeb protestantiskās baznīcas. Citās zemēs katoļu baznīcai tikai pēc ļoti grūtām cīņām izdevās notureties līdzšinējā stāvoklī.
Iemesli. Pie reformācijas iemesliem uzskatāmi visi tie dažādie – gan reliģiska, gan arī laicīga rakstura apstākļi, kas tautas dažādās aprindās modināja nemieru ar katoļu baznīcu un cenšanos to pārveidot. Starp galvenajiem iemesliem pieminnami šādi:
Katoļu baznīcas formālisms un dažas toreizējās katoļu mācības un ticības paražas. Katoļu baznīca ļoti lielu vērību pievērsa ārējam kulta formām, t. i., ārējam baznīciskumam. Tāpēc tautā varēja nostiprināties uzskats, ka cilvēka pestīšanai vissvarīgākā ir baznīcas noteikto ārējo darbību pildīšana, kā dievkalpojumu apmeklēšana, piedalīšanās baznīcas procesijās, lūgšanu skaitīšana, svētceļojumi, ziedojumi baznīcas vajadzībām utt. Daudzi ticīgie ar to vien nebija apmierināti, bet vēlējās pēc tuvākiem un sirsnīgākiem sakariem ar dievu. Viņi vēlējās, lai baznīcas dzīvē būtu vairāk mīlestības un siltuma, dabiskuma un vienkāršības.…