Pašapziņa kā viens no personības attīstības kritērijiem.
Cilvēks, atšķirībā no visiem citiem dzīvajiem radījumiem, ir apveltīts ar spēju atspoguļot sevi, t.i., viņam piemīt pašapziņa.
Psihologs R.Berns – pašapziņa ir kā iekšējs spogulis, ar kura palīdzību bērns nosaka savu vietu pasaulē.
I.Kons – pašapziņa parāda, cik lielā mērā indivīds sevi pieņem vai nepieņem un, vai tas izturas pret sevi pozitīvi vai negatīvi.
R.Berns – pašapziņas veidotāji ir ārēji apstākļi, kurus izjūt bērns.
Ē.Ēriksons – vecāki bērnu ietekmē ir divējādi.
Dž.Bolbijs – vecāku uzdevums ir radīt drošu pamatu, lai bērns varētu doties pasaulē un arī atgriezties, droši zinot, ka viņu gaidīs, atbalstīs.
J.Students pauž domu, ka pašvērtības apziņas trūkums rada smagas brūces cilvēka dzīvē visdažādākajos virzienos.
Pašapziņas un pašvērtējuma veidošanās atkarīga no vairākiem faktoriem:
indivīda spējām;
veselības stāvokļa;
apkārtējo attieksmes un novērtējuma;
attiecībām ģimenē, audzināšanas ģimenē;
darbības motīviem un to saskaņas ar reālajām iespējām;
indivīda paškritikas;
kolektīva, kurā indivīds iekļaujas, attieksmes;
pretenziju līmeņa;
materiālā stāvokļa, sociālās lomas.
Skolotājam, lai iedrošinātu skolēnus, jācenšas:
atzīt par vērtīgu bērnu tādu, kāds viņš ir;
izrādīt ticību bērnam, tā ļaujot viņam ticēt sev pašam;
ticēt bērna spējām;
iegūt bērna uzticību, ceļot viņa pašcieņu;
atzīt paveikto un atzinīgi novērtēt pūliņus;
izmantot grupu, lai veicinātu un stiprinātu bērna attīstību;
apvienot grupu tā, ka bērns var būt drošs par savu vietu tajā;
palīdzē pakāpeniski un psiholoģiski pamatoti attīstīt iemaņas, lai skolēns varētu gūt panākumus;
pamanīt bērna stiprās puses un labās īpašības un koncentrēt uzmanību uz tām;
izmantot bērnu intereses, lai aktivizētu mācību darbu.…
