1) Adorno teorijas lielā mērā bija balstītas uz Hēgeļa, Marksa un Freida tekstiem. Viņa filosofijas centrā bija argumentācijas dialektiskā metode, kur domai seko pretruna – ideju sadursme, kas ved no tēzes uz antitēzi. Caur pretmetiem ar sintēzes palīdzību var tikt sasniegta augstāka patiesība, kas savukārt ved uz jaunu tēzi un process turpinās. Tomēr Adorno neticēja, ka visas pretrunas var tikt atrisinātas un Negatīvajā dialektikā (1966) viņš noraidīja ne tikai utopiju par pilnīga līdzsvara iespēju, bet arī jebkādu nemainīgu konceptu iespējamību.
2) Vidusskolas laikā 1918.-1919. gadā Adorno privāti mācījās pie Zigfrīda Kracauera, vācu vēsturnieka, sociālo procesu kritiķa un ģimenes drauga. 1921. gadā Adorno absolvēja Keizera Vilhelma ģimnāziju un iestājās jaunatklātajā Johana Volfganga Gētes universitātē, trīs gadus vēlāk, 1924. gadā saņemot doktora grādu filosofijā. No 1925. līdz 1928. gadam viņš studēja mūzikas kompozīciju pie Albana Berga Vīnē.
3) No 1928. gada Adorno neoficiāli strādāja Sociālo Pētījumu institūtā (Institut für Sozialforschung). Adorno pieeja bija vairāk starpnozariska un viņa intereses sfēras aptvēra plašu priekšmetu loku no Čaplina filmām un Šūnberga atonālās mūzikas līdz Freida teorijām. Viņam nekad nepielipa dogmatisks pasaules skatījums. Nacisma ēras laikā Frankfurtes skola devās trimdā uz Ņujorku, kur tā turpināja izstrādāt kritisku sabiedrības teoriju, bet atgriezās mājās pēc Otrā Pasaules kara. Kad nacisti nokļuva pie varas, Adorno pārbēga uz Oksfordu.…
