Vecā Egle: Labrīt, meža bērni! Es dzirdu jūsu balsis no paša rīta. Manos zaros sniegs guļ kā balta sega, un viss mežs ir kļuvis klusāks.
Vāvere: Labrīt, Eglīt! Vai tu šonakt nesali?
Vecā Egle: Esmu pieradusi pie ziemas, bet aukstumu jūt visi dzīvie meža iemītnieki. Katram ir savi veidi, kā ziemā izdzīvot. Vienam palīdz kažoks, citam spalvas, vēl kādam silta mājvieta.
Zīlīte: Čiv! Bet kur palicis mūsu draugs Sprigulis? Viņš parasti ierodas pirmais un jau pa gabalu sauc: „Dodiet vietu, lielais lēcējs nāk!”
(Aiz skatuves dzirdami viegli soļi. Ieskrien Zaķis.)
Zaķis: Hop, hop, hop! Labrīt, draugi! Vai esmu nokavējis brokastis, pusdienas vai jau vakariņas?…
