Lai gan jebkuras valsts ekonomikai piemīt izaugsmes tendences, reālajā dzīvē pacēlumi mijas ar kritumiem – novērojam t.s. ekonomiskos ciklus.
Ekonomisko ciklu veido periodiskas ekonomikas svārstības laika gaitā, kad reālā kopprodukta pieaugumam seko tā samazinājums. Ekonomikas cikliskā attīstība tiek novērota, sakot ar 19. gs. pirmo pusi.
Attīstības paradoks.
Jau 19. gs. pirmajā pusē ekonomisti novērojuši paradoksālu parādību: Privātuzņēmēju centieni un reāli panākumi ražošanas izvēršanā galu galā atduras pret kādu barjeru, pēc kuras sakās ražošanas lejupslīde. Pēc stagnācijas perioda mokošās atelpas seko jauna augšupeja, ko pēc laika nomaina pretēja kustība uz krīzes atvaru. Šāda augšupeja un lejupslīde kopumā bija regulāra parādība, kas atkārtojās periodiski. Tas deva pamatu runāt par ciklisku attīstību kā par objektīvu likumsakarīgu procesu. Pētnieki konstatējuši, ka minētie augšupejas un lejupslīdes cikli aptver pēc ilguma dažādus laika posmus.
Ciklu klasifikācija.
Ekonomiskā zinātne mūsdienas izšķir:
1.garus ciklus jeb viļņus, kas aptver 40 – 60 gadus;
2.vidējus ciklus jeb viļņus, kuru ilgums ir 7 – 11 gadi;
3.īsus ciklus jeb viļņus, kas parasti ilgst aptuveni 3 – 3,5 gadus.
Par cikla garumu uzskatāms laiks, kurā ekonomika iziet cauri fāzēm. To var aprēķināt vai nu starp divām krīzēm, vai starp diviem vienam aiz otras sekojošajiem uzplaukumiem.
Divu vienādu ciklu nav. Ekonomiskie cikli atšķiras ne tikai pēc to ilguma, bet arī pēc to intensitātes. Lielās depresijas laikā ražošanas apjoms ASV samazinājās par 45%, bezdarba pieauga līdz 24,9%, bet 1960. gadā ražošana samazinājās mazāk nekā par 7,2 % un bezdarbs sasniedz 7,1%.…
Makroekonomikas teorijā pastāv viedoklis, ka ideālā situācijā reālais iekšzemes kopprodukts pieaugtu stabilā tempā, cenu indeksi būtu nemainīgi vai arī nedaudz paaugstinātos. Taču reālā dzīvē ideāls parasti paliek par mērķi uz ko tiekties. Valdībai visiem spēkiem jācenšas samazināt iekšzemes kopprodukta pieaugumu tempu svārstības. Jāstimulē ražošanu recesijas un krīzes laikā un nedrīkst pielaist ekonomikas pārkaršanu attīstības un buma fāzē, vai arī pēc iespējas efektīvāk likvidēt radušas negatīvas sekas un normalizēt ekonomiku. Arī šajā gadījumā aprakstīto situāciju nevar sastapt nevienā valstī, vienīgi dažas valstīs atrodas šim mērķim tuvāk, citas – tālāk, bet makroekonomiskā stabilitāte ir viens no galveniem faktoriem veiksmīgai tautsaimniecības attīstībai. Lai valdība kontrolētu valsts ekonomisko attīstību, tā veido ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, pēc kurām valdība analizē attīstības procesu un veic korekcijas valsts darbība, ja tās ir nepieciešamās, lai saglabātu makroekonomisko stabilitāti un labvēlīgu uzņēmējdarbībai vidi.