Vēlāk kursa biedrene no Taivānas ar mani padalījās, ka otra meitene no turienes pilnīgi un absolūti nesaprot, kā viņa ar mani var uzturēt sakaru, jo es esmu pilnīgi aizvērta, pat ar lieku skatienu nevienu neapveltu. Protams, laiks pagāja un viss nostājās savā vietās, mēs iepazināmies labāk, bet ja mūsu komunikācijai būtu atvēlēts mazāks laika sprīdis viņa, iespējams, tā arī nepaspētu izmainīt savu viedokli. No tā es izdarīju secinājumu – kaut kādu faktoru dēļ mana nevēlēšanās uzmākties, „bāzt savu personību jebkurā caurumā”, apgrūtināt kādu ar savu kompāniju tiek uzskatīta par augstprātību un snobismu. Šobrīd es saprotu, ka mana žestikulācija tad, pirms diviem gadiem, nospēlēja ne pēdējā, pat ja ne pirmā plāna lomu. Tagad mans mērķis ir tās pētīšana, analizēšana un koriģēšana. Šajā nolūkā man Alana Pīza grāmata būs un jau ir ļoti noderīga. Taču bez papildus literatūras, tādas kā mīmikas aprakstīšana un tās kontrolēšana, arī nebūs iespējams iztikt. Esmu piefiksējusi, ka gadījumos, kad pārspīlēju, manas acis laiku pa laikam sāk skraidīt. Šādas lietas būtu vēlams pārvērst par manai gribai pakļāvīgām, jo pārspīlēt es diez vai iemācīšos……
