Galvkāji
Mūsdienās no galvkājiem pazīstami ir astoņkāji, kalmāri, tinteszivis, kā arī jūras kuģīši, bet no tiem kas jau ir izmiruši amonīti un belemnīti. Kādreiz tie spēja sasniegt pat 18m garumu, un aptuveni 600kg smagumu. Galvkājiem piltuve ir domāta, kā peldēšanas orgāns: tādā veidā ar spēku izgrūžot ūdeni no mantijas dobuma un tādā veidā radot reaktīvo spēku, galvkājis spēj diezgan veikli un salīdzinoši lielā ātrumā peldēt atmuguriski. Tā ķermenim ir nodalīta galva no vidukļa un čaula tāpat kā gliemenēm un gliemežiem sastāv no karbonāta un argonīta. Galvkājis sastāv no čaulas, kuņģa, taustekļiem, no aptiha un anaptiha, no piltuves žaunām un sirds, kā arī no sifona, septām, kamerām un visbeidzot no fragmofona. Lielākoties galvkāji ir bijuši vidēdāji, bet tikai daži bija plēsēji un detritofāgi vai pat maitēdāji. Pirmās šo dzīvnieku fosilijas ir sastopamas krīta periodā, un ir atrastas arī jurā, triasā, karbonā, permā un pat pēdējā devonā. Arī galvkājiem ir liela nozīme ekoloģijā, jo tie parāda to kādi apstākļi ir bijuši attiecīgajā periodā.
…
