Rietumeiropas valstis
Politiskās attīstības galvenā tendence pēckara R-Eiropā bija demokrātijas nostiprināšanās un kreisā un labējā radikālisma popularitātes mazināšanās.
Labklājības pieaugums radīja stabilitātes izjūtu. Strādnieku šķira dzīves līmeņa un stila ziņā tuvinājās vidusšķirai.
Radikālās kustības un aicinājumi uz revolūciju zaudēja pievilcību, jo izrādījās, ka liberālā demokrātija spēj garantēt stabilitāti un pārticību.
Komunistiskās partijas, izņemot Franciju un Itāliju, pēc 1948. gada strauji zaudēja savu popularitāti R-Eiropā.
Kristīgie demokrāti vairāk orientējās uz sociālām reformām, savukārt sociāldemokrāti par savu uzdevumu izvirzīja ekonomikas demokratizāciju un iedzīvotāju labklājības veicināšanu.
Lielbritānija
Kopš 50. gadiem tāstrauji attīstījās ekonomiski, taču tās attīstības tempi tomēr bija zemāki.
Kopumā Lielbritānijas politiskajai sistēmai bija raksturīga stabilitāte. Valstī dominēja divas partijas – leiboristi un konservatīvie. Liberāļu, sociāldemokrātu un liberālo demokrātu mēģinājumi iedragāt šo varas monopolu bija neveiksmīgi.
Leiboristi 1945. – 1951. gadā centās īstenot demokrātiskā sociālisma principus, nacionalizējot galvenās ekonomikas nozares, ieviešot visaptverošu sociālās drošības sistēmu, kā arī izveidojot bezmaksas veselības aizsardzības sistēmu.…
