Šajā stāstā tiešām bija mīlestība, jo, lai gan Edgaram neizdevās nedzert, viņš tomēr ļoti centās laboties un dzīvot tā, kā vēlējās Kristīne. Viņš arī ļoti pazemīgi lūdz piedošanu, nepievēršot uzmanību tam, ka viņš zaudēja savu cieņu.
Savukārt Kristīne upurēja savu potenciālo pārticīgo un laimīgo dzīvi ar Akmentiņu, lai apprecētos ar Edgaru. Viņa ļoti rūpējās par viņu un tiešām centās Edgaru uzvest uz pareizā ceļa.
Viņi abi upurēja savu labklājību, lai būtu kopā.
Edgars: „Tev taisnība. Es esmu pret tevi necilvēks… zvērs… velns… Bet es tevi mīļoju. Es to nevaru izteikt… Esmu pret tevi kā suns…”
…
