Mēs bieži nesaprotam, bet Latvija mums ir vienīgā. Tu vari mēģināt no tās aizbēgt, taču tik un tā pēc kāda laika tu attapsies, ka kaut kas tev trūkst, bet tu nevari saprast kas. It kā zeme zem kājām būtu tā pati. Pats tu nebūtu strauji izmainījies, taču sirds trako, sauc to, ko nevar aprakstīt vārdiem, tikai sajūtās izteikt. Tad tu sāc pārcilāt atmiņas un sāc atcerēties zilās debesis un vareno jūru saplūstam pie apvāršņa, biti vācam medu no pienenes, oļus krītam upē. Tad tu atjēdzies, tā ir Latvija, kas lūdz, lai tu atgriezies un sargā to kas tev ir visdārgākais - dzimtene. Nekur uz pasaules tu nevari sajust šādas emocijas, kā tikai savā dzimtenē – Latvijā. …
