Hēgelis un viņa filosofija par valsti

Hēgelis, īstajā vārdā – Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis dzimis 1770. gada 27. augustā Štutgartē. Viņa tēvs bija augsts ierēdnis Virtembergas hercogistē. Ģimene, kurā auga trīs bērni, bija materiāli nodrošināta, taču 13 gadu vecumā Hēgelis zaudēja māti. Līdztekus mācībām Štutgartes ģimnāzijā, kur viņš katra mācību gada beigās saņēma uzslavu par centību un teicamām sekmēm. Hēgelis pēc tēva lūguma mācījās arī pie privātskolotājiem, galvenokārt padziļinot zināšanas senajās valodās. Ģimnāzijas audzēkņiem bieži bija jāpiedalās retorikas konkursos un Hēgelis allaž izpelnījās atzinību par sacerēto runu, taču viņa priekšnesums tika vērtēts kā samērā bāls un neizteiksmīgs, un tāds tas saglabājās visu Hēgeļa mūžu. 1788. gada beigās Hēgelis sāka mācīties Tībingenes teoloģiskajā seminārā, ko dažkārt dēvēja arī par institūtu. Šās iestādes galvenais uzdevums bija gatavot luterāņu mācītājus Virtembergai un citām protestantiskajām Vācijas valstīm. Semināra kurss bija piecgadīgs. Pirmajos divos gados tur līdztekus senajām valodām mācīja galvenokārt filozofiju, bet pēdējos – teoloģiju. Lai gan šim semināram bija teoloģisks profils, tā sienās izauga daudzi ievērojami kultūras darbinieki. Pēc semināra beigšanas Hēgelis septiņus gadus strādāja par mājskolotāju Bernē (Šveicē) un Frankfurtē pie Mainas. Garīdznieka profesija viņu nevilināja, bet kļūt par pasniedzēju augstskolā vai atrast citu algotu darbu, kas dotu iespēju augt garīgi, bija maz izredžu. Mājskolotāja alga gan nebija liela, toties šis darbs ļāva atlicināt daudz laika, ko Hēgelis galvenokārt izmantoja padziļinātām filozofijas vēstures tekstu studijām. Frankfurtē pie Mainas tapa manuskripts, kur ļoti abstraktā un grūti izprotamā formā ieskicēta viņa sistēmas pirmā shēma (tajā iztirzātas loģikas, natūrfilozofijas un gara un gara filozofijas problēmas). Minētajā laikposmā Hēgelis sarakstīja arī dažus publicistiska satura darbus, kuros kritizēja Vācijas likumdošanu, taču, klausīdams draugu padomam, nepublicēja tos. Pēc tēva nāves, saņēmis mantojumu, Hēgelis kļuva materiāli neatkarīgāks. Viņš drīz vien atstāja mājskolotāja darbu un pārcēlās uz jenu, kas tajā laikā bija Vācijas filozofiskās dzīves centrs. Hēgelis ar neilgiem pārtraukumiem strādāja Jenas universitātē pasniegdams lekcijas no 1801. gada līdz 1807. gadam. Lasīja lekcijas: loģikā, metafizikā, natūrfilozofijā, filozofijas vēsturē... Hēgelis ir viens no izcilākajiem domātājiem ne tikai vācu, bet arī visas cilvēces filozofijas vēsturē. Daudzi pētnieki atzīst, ka pirmsmarksisma filozofija sasniegusi savu augstāko līmeni tieši Hēgeļa darbos. Hēgeļa teorētiskās atziņas ietekmējušas visu turpmāko paaudžu filozofu, arī marksisma pamatlicēju uzskatu veidošanos. Daudzos aspektos, it īpaši jautājumos, kas attiecas uz dialektisko loģiku, viņa uzskati ļoti nozīmīgi arī mūsdienās. Hēgeļa filozofijā dažādās abstrakcijās un vispārinājums pakāpēs atspoguļojas tās daudzveidīgās pretrunas, kas viņa dzīves laikā noteica Eiropas saimnieciskās, politiskās un kultūras attīstības galvenās tendences. Hēgeļa ieguldījums tiek uzskatīts par būtiskāko, iezīmējot pagrieziena punktu pilsoniskās sabiedrības koncepta izpratnē. Hēgelis atdalīja pilsonisko sabiedrību no valsts un vienlaicīgi izdalīja atšķirību starp politisko un pilsonisko sabiedrību. Pilsoniskā sabiedrība, viņaprāt, bija telpa starp ģimeni un valsti, kur brīvi, neatkarīgi un citādi nesaistīti indivīdi īsteno savas intereses, ievērojot savstarpējo cieņu un likumā noteiktās normas. Hēgelis arī bija pirmais, kas argumentēja, ka pilsoniskai sabiedrībai piemīt dabiska nestabilitāte, kas izriet no tajā pastāvošiem dažāda rakstura konfliktiem un nevienlīdzībām. ... Filozofija valsts attīstībai Fergusona filozofiskās idejas tika attīstītas tālāk kontinentālajā Eiropā, kur atstāja lielu iespaidu uz Hēgeli, kurš, sniedza ļoti nozīmīgu ieguldījumu turpmākā koncepta attīstībā. Doma par valsts nepieciešamību regulēt pilsonisko sabiedrību aktīvi izpaužas tieši vācu politiskajā domā, kas rosina pilsoniskās sabiedrības savīšanu ar valsts institūcijām, saskatot vienīgi ļaunumu pilsoniskās sabiedrības opozīcijā valstij. Valsts institūcija tiek vērtēta kā pilsoniskās sabiedrības aizsācējs, aizstāvis, izglītotājs un sodītājs. Šāda izpratne radīja bažas par pārāk izteiktu regulējumu un kontroli no valsts puses un atkārtoti izvirzīja plurālas, pašorganizētas un no valsts neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības nozīmību. Pretēji vācu politiskajai domai, kur šāds domu gājiens sāka attīstīties 19.gs. vidū, Francijā jau gadsimta sākumā pēc monarhijas atjaunošanas sabiedrības aizsargāšanās no valsts varas kļuva īpaši izteikta. Sekulārajā pasaulē viss ir pakļauts laikam. Pirmkārt, kā sacījis filozofs Hēgelis: "Vēsture māca, ka tautas un valdnieki no vēstures neko nemācās". Otrkārt, izrādās, ka morālajām vērtībām ir "aritmētiska" daba - tās mainās, ja tām maina mīnus zīmi pret plus zīmi vai otrādi. Agrāk "biedri", tagad "kungi". Laicīgajā pasaulē visu var locīt pēc vajadzības un aktualitātes. Karš galu galā, ja ņem to tajā tendencē, kas iezīmējās jau 19. gadsimta beigās, ir karš, kas objektīvi, kā teicis Hēgelis, „virzās uz sadursmi starp varenām valstīm, impērijām un galu galā tādam karam viss jānoved atkal— pie vienas impērijas”.... Hēgeļa tēzes:  Loģika sakrīt ar metafiziku, ar zinātni, kura lietas tver tādās domās, kuras tiek uzskatītas par piemērotām, lai izteiktu lietu būtiskumu.  Kas ir saprātīgs, tas ir īstens, un, kas ir īstens, tas ir saprātīgs.  Pārdoma ved pie vispārīgā, kas piemīt lietām, bet vispārīgais pats jau ir viens no jēdziena momentiem.  Vienīgi dievā un vienīgi dievs ir patiesā esamība. Cilvēki daudz labprātāk notic tad – un tas viņiem nebūt nedara godu - , ja kāda sistēma noliedz dievu, nekā tad, ja tā noliedz pasauli; uzskata par daudz saprotamāku, ja tiek noliegts dievs, nevis pasaule....